Pēc vakardienas rosinošās twittersarunas ar Frederiku Ozolu, uzliku galvā savu ekonomista cepuri un vienkāršotā veidā ieskicēju dažus no faktoriem diskusijai “izmirstošie lauki”.
Ja pareizi atrodu, viss sākās ar šo retorisko tvītu:
Pacelsim Latviju!?
Pilnīgi pievienojos šim aicinājumam. Skaidrs, ka kaut kas pacelts ir labāks par kaut ko nolaistu un ir daudz labāk, ja kaut kas stāv, nevis ir nokritis vai karājas.
Ar Latviju ir sarežģītāk, jo te mums katram atšķirsies interpetācijas. Kas ir Latvija? Vai tā ir valsts? Teritorija? Iedzīvotāji? Latvieši? Vēsturiskais mantojums? Dzīvesziņa? Spēja radīt? Tas ir tāds ietilpīgs jēdziens, tāpēc jautāsim precīzāk, kas ir tava Latvija?
Mana Latvija primāri ir Latvijas tauta- visu tautību latvieši, kam rūp mūsu nācijas attīstība un spēja konkurēt ārkārtīgi dinamiskajā pasaulē. Runā latviešu mēlē un ir lojāls iepriekšminētajam mērķim, tātad, manā izpratnē- ir latvietis. Neatkarīgi no izcelsmes, esošās mītnes zemes un citiem faktoriem.
Šī mērķa sasniegšanu, protams, atvieglo tas, ka mums ir sava Latvijas valsts, kas atrodas savā Latvijas teritorijā. Bez savas teritorijas to darīt ir pagrūti (piem. romiem) un arī bez savas valsts nav īpaši viegli (piem.~40 miljoniem kurdu). Tāpat, katram gadījumam nekaitētu padomāt par tādas valsts būvniecību, kas krīzes gadījumā varētu darboties arī bez teritorijas. Nu, kā igauņi, piemēram.
Cilvēks tomēr ir un paliek divkājains primāts no zīdītāju klases. Ar plānu civilizācijas uzslāņojumu. Laikam tāpēc atļaujamies sevi saukt ne tikai par cilvēku (homo), bet par saprātīgo cilvēku (homo sapiens). Par to saprātīgo- varbūt tas tā arī ir. Reizēm. Bet, pavisam droši, reizēm tas tā noteikti nav.
Kā jebkurai radībai, cilvēkiem ir nepieciešami “gana labi” apstākļi, lai sekmīgi vairotos. Kad nav “gana labi”, zīdītāji kaut kā slikti vairojas. Daži zīdītāji, piemēram āpši, var pat apturēt jau apaugļotu olšūnu attīstību, līdz apstākļi būs “gana labi”. Bet liksim mierā āpšus, lāčus un bruņnešus.
Kas ir “gana labi” cilvēkam?
Pavisam kādreiz tā bija labiekārtota ala (jumts netek, uguns kurās). Vēl nesen tas bija gabaliņš zemes, gabaliņš meža un prasmju komplekts, lai no tā visa saražotu ēdienu, pajumti, apģērbu. Vēlāk nodrošināt “gana labi” stāvokli kļuva vēl sarežģītāk. Ar ēdienu, pajumti un apģērbu mums jau nepietiek, lai mēs justos “gana labi”.
Piemēram, šorīt es piecēlos, paņēmu savu Made in China datoru, Made in Finland telefonu ar Made in China bateriju, uzvilku Made in Estonia mēteli, iesēdos Made in Germany mašīnā un kurinot Made in Norway degvielu braucu uz darbu, kur apēdu Made in Latvia rupjmaizi pie Made in Latvia kafijas, kas audzēta kaut kur pie ekvatora un pagatavota Made in Italy kafijas mašīnā. Kafiju turklāt es dzēru no Handmade in Norway krūzītes ar Made in Latvia pienu un Made in Denmark cukuru. Un šo visu rakstu Made in US blogu platformā. Un tas viss, lai justos “gana labi”.
Katram šīs vajadzības ir atšķirīgas. Kādam pietiks reizēm aiziet uz kādu teātri. Kādam noteikti būs jāiet tikai uz JRT. Vēl kādam- uz operu. Kādam citam- tikai uz operas pirmizrādēm. Tomēr, ir ļoti daudzas vajadzības, kas kādai noteiktai sabiedrībai, dzīvojošai noteiktā teritorijā, būs kopējas. Piemēram, “gana labi” ceļi, izglītība un veselības aprūpe. Ērtībai- nosauksim šos vajadzību apmierināšanas instrumentus par pakalpojumiem.
Kā mēs apmierinām savas atšķirīgās vajadzības- tā ir katra paša problēma un rūpes. Kādam citam tā ir iespēja pievienot vērtību un apmierināt šo individuālo vajadzību vai cilvēku grupas vajadzību. Ērtībai- nosauksim to par tirgu. Kur vien būs gana pakalpojuma pircēju- atradīsies arī pakalpojumu sniedzēji.
Kopējo vajadzību apmierināšanai cilvēks saprātīgais ir atzinis par labu veidot kopējus pakalpojumus un kopēju pakalpojumu finansēšanas mehānismu. Tā, tomēr, ir ērtāk finansēt ceļus un skolas, nekā katru reizi “samesties”. Ērtībai- nosauksim to par valsti. Valstij ir nepatīkams blakusefekts. Ir cilvēki, kuru acīs tā kļūst par mītisku personu, kurai ir bezizmēra maks, komplektā ar mītisku pienākumu viņiem nodrošināt “visiem visu visur un uzreiz”.
Lai samaksātu gan par individuālajiem pakalpojumiem tirgū, gan par pakalpojumiem kopējo vajadzību apmierināšanai, ir vajadzīga nauda. Valstij savas naudas nav. Tātad nauda ir jānopelna katram pašam priekš savām vajadzībām, un arī “jāsametās”, lai būtu pieejami kopējie pakalpojumi, jo tā ir ērtāk.
Kā nopelnīt naudu? Patiesībā vienkārši. Ir jādara tas, kas kādam citam ir vajadzīgs. Nosauksim to par vērtības pievienošanu. Un, lai tas cits maksātu tieši jums- tas ir jāizdara labi. Ja jums ir kādi nebūt ražošanas līdzekļi, zeme, iekārtas, kapitāls, to izdarīt ir ērtāk. Bet visa pamatā tik un tā ir jūsu rīcībā esošais prasmju komplekts.
Kā nopelnīt daudz naudas? Arī vienkārši. Jādara tas, kas kādam ir vajadzīgs, bet ko neviens cits nevar piedāvāt. Jāizgudro. Jārada jauns produkts. Un tad vēl viens, un vēl viens. Jo ziniet, citi arī nesnauž un cenšas jūs atdarināt. Atliek tik skriet, vēlams, ātrāk par citiem.
Ko no mana šorīt lietotā vajadzību apmierināšanas komplekta spētu radīt viens cilvēks ar savu, pat visplašāko prasmju komplektu? Neko. Jebkuras lietas un pakalpojuma radīšanai ir nepieciešams kombinēt dažādu cilvēku prasmju komplektus.
Kā dzīvot labāk?
Lai ar mazāku piepūli un ātrāk sasniegtu “gana labi” stāvokli, atliek divi varianti:
a) pelnīt vairāk;
b) izvēlēties, ko gribēt un cik daudz;
Iztirzāsim katru no tiem.
Lai pelnītu vairāk, ir jāspēj radīt vērtība, vēlams tāda, kur jūs esat unikāli, vismaz uz kādu brīdi. Nosauksim to par inovāciju. Lai to izdarītu, ir jāspēj apvienot dažādu cilvēku prasmju komplekti. Jābūt pieejamiem visiem nepieciešamaiem pakalpojumiem gan kolektīvi, gan katram individuāli. Visam tam ir jābūt “gana labā” līmenī, lai tas vispār strādātu. Visam tam ir jāspēj jēgpilni strādāt kopā. Nepietiek ar dažiem ģeniāliem ķīmiķiem, ir vajadzīgas pētnieku grupas, kas strādā vairākos virzienos un savstarpēji var bagātināties. Nepietiek ar laboratorijas aprīkojumu, ir vajadzīgs arī serviss un piegādes. Bieži nepietiek ar standarta aprīkojumu, ir vajadzīgi inženieri, kas spēj uztaisīt to, ko tobrīd vajag. Nepietiek ar pētniekiem, ir vajadzīgi uzņēmēji, kas komercializē. Nepietiek ar banku, kas kreditē lielveikalu celtniecību, ir vajadzīgs riska kapitāls jaunu uzņēmumu attīstībai. Nepietiek ar riska kapitālu, ir vajadzīgi biznesa eņģeļi, kas iegulda naudu, kad nekā demonstrējama īsti vēl nav. Nepietiek ar parastiem biznesa eņģeļiem, ir vajadzīgi biznesa eņģeļi, kas saprot tieši jūsu nozari, jo nesaprotamās lietās un vietās neviens savu naudu neieliek. Nosauksim to visu par inovāciju ekosistēmu.
Tas viss ir vajadzīgs saprātīgos attālumos un saprātīgā laikā, lai darbotos. Visiem šiem cilvēkiem ir nepieciešami pakalpojumi- arī saprātīgos attālumos un laikā. Kur tas ir pieejams? Šo cilvēku un pakalpojumu koncentrācijas vietās. Nosauksim tās par pilsētām.
Individuālā izvēle, ko gribēt un cik daudz, ir katra cilvēka padarīšana, kur izrīkoties pēc sirds patikas un iztēles spējas. Protams, tās naudas ietvaros, ko šis cilvēks spēj nopelnīt ar sev pieejamo prasmju komplektu dotajos tirgus apstākļos.
Ar kolektīvajām izvēlēm ir sarežģītāk. Gribētāju ir daudz un katram savas vajadzības liekas vispareizākās. Tad vēl tā jau iepriekš minētā mānīgā sajūta, ka valstij nauda rodās pati no sevis un daudz. Nerodas. Cik “sametam”, tik ir.
Šādā situācijā, lai “paceltu Latviju”, man pareizākais šķiet kopēji “samesto” naudu izmantot aptuveni sekojošā secībā:
a) nodrošināt apstākļus, lai pēc iespējas vairāk cilvēku pēc iespējas labāk var radīt pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību (uzņēmējdarbības vide, pētniecības grupas perspektīvos virzienos, u.c.)- un pelnīt sev un valstij;
b) nodrošināt pēc iespējas labāku pakalpojumu pieejamību pēc iespējas vairāk cilvēkiem ar pēc iespējas mazākām izmaksām;
Tas nozīmē, ka ir jāmeklē optimums. Atļauties asfaltētus ceļus līdz katrai mājai mēs nevaram. Labas kvalitātes galvenās šosejas ir nepieciešamas visiem. Atļauties slimnīcu ar MRI aparātu katrā ciemā mēs nevaram. Pasaules līmeņa kardioloģiskās medicīnas pieejamība ir nepieciešama visiem. Nodrošināt izcilu skolu katrā ciemā mēs nevaram. Nodrošināt izcilu izglītību visiem bērniem- tas ir mūsu pienākums.
Starp diviem grāvjiem, parasti ir sameklējams ceļš. Starp galējām izvēlēm ir atrodams optimums.
Šie ir apkopojoši punkti, kuros ietilpst daudzi mainīgie un daudzas izvēles, ko mums kā sabiedrībai vajadzīgs izdarīt. Daudzas no tām- nepopulāras un nepatīkamas. Par to- citos bloga ierakstos. Tāpat, ne visam ir nepieciešama tieši nauda. Arī par to- citos bloga ierakstos.
Lai kā gribētos mānīt sevi, ka kopēji “samestās” naudas ir bezgalīgi daudz, tā nav un nekad nebūs. Vienmēr būs jāizvēlas. Šādā situācijā, man personīgi, pareizākais šķiet tērēt kopējo naudu tur, kur tai ir vislabākā atdeve un labums Latvijas iedzīvotājiem. Individuālās izvēles- kā un kam tērēt savu naudu, kā un kur to pelnīt- ir katra paša lēmumi, ar kuru sekām būs jādzīvo.
Arī ar kolektīvo lēmumu sekām mums būs jādzīvo. Arī ar to lēmumu sekām, kurus nespējam izdarīt.
Juris Jerums 