Par “mērīšanos ar krāniņiem”, labklājību un ko mēs īsti gribam

Pēdējās nedēļās parādās daži jauni aizmetņi  sarunai par to, ko mēs īsti gribam. Šis ir ļoti piemērots laiks, jo ir beidzies gan kolektīvais pirmskrīzes skrējiens, gan pārgājušas galvassāpes no tam sekojošās ietriekšanās betona sienā. Vienkāršie darbiņi ir izdarīti un ir sagaidāma lēna ekonomikas izaugsme ~2-3% gadā, ja neko nepasāksim.  Ja gribās kaut ko vairāk- būs jāpadomā un jāpastrādā. Un jārisina arī grūti risināmie jautājumi.

Continue reading

Advertisements
Posted in Puksti | 2 Comments

Resursu apkopojums par komunikāciju un reklāmu

Šajā ierakstā apkopošu brīvi pieejamus materiālus no atzītiem avotiem par virsrakstā minētajām tēmām. Daži no maniem vidusskolēniem interesējas par komunikācijas, reklāmas un ar tām saistītajiem jautājumiem. Šis ieraksts ir veltījums īpaši viņiem.

Reklāmas aģentūra DDB jau vairākus gadus rīko Čempionu brokastis. Brokastu ēdienu stāsti tiek publicēti un ir patīkami dzirdēt kā, piemēram, par zīmola veidošanu stāsta Valmiermuižas alus Aigars Ruņģis, vai Pēteris Krilovs par izcilas runas uzbūvi. Vai Jānis Skutelis. Vai Pauls Timrots.

Latvian Art Directors Club (LADC) pagājušajā gadā uzsāka vieslekciju ciklu augstskolās un kā pirmā ir sadarbība ar Vidzemes augstskolu. Līdz šim jau uztājušies Ēriks Stendzenieks un Andris Rubīns.

Šim lekciju ciklam pie vainas ir Zigurds Zaķis, kura blogs pats par sevi ir lielisks resurss interesentiem, bieži ar saitēm uz citiem lieliskiem resursiem.

Augstāk minētos personāžus var sameklēt tvitterī. Ērtībai viņus un vēl citus tvitteristus par šo tēmu esmu apkopojis listē. Lietojiet uz veselību.

Ieteikumus un papildinājumus par citiem noderīgiem šīs tēmas resursiem rakstiet komentāros.

Posted in Puksti | Leave a comment

Īrijas Valmiera nobalso: jaunas ēkas- pēc pasīvo ēku standartiem

Šonedēļ uzmanību piesaistīja kāda ziņa: Dun-Laoghaire pašvaldības deputāti ir nobalsojuši par grozījumiem apbūves noteikumos, ar ko plānota prasība visas jaunās ēkas celt atbilstoši zema energopatēriņa/pasīvo ēku standartiem.

Dun-Laoghaire ir pašvaldība netālu no Dublinas, ar aptuveni 38,7 tūkstošiem iedzīvotāju. Tāda Īrijas Valmiera, ar Cēsīm kopā.

Redz, kā tomēr var likumdošanu izmantot attīstības un inovāciju veicināšanā, pie tam- pašvaldības, ne valsts līmenī.

Ko tas nozīmē būvniekiem? Īstermiņā augstākas prasības un rūpīgāku darbu. Ilgtermiņā- augstāku konkurētspēju tiem, kas to spēs piedāvāt.

Ko tas nozīmē iedzīvotājiem? Par ~10% augstākas būvniecības izmaksas īstermiņā. Ilgtermiņā- zemākas dzīvošanas izmaksas ēkā. Kas nozīmē, ka nenokurināto naudu var izlietot kur citur. Vai arī- netriekties tik daudz un pelnīt mazāk. Jo pietiek.

Ko tas nozīmē pašvaldībai? Uzņēmēji kļūst konkurētspējīgāki, iedzīvotājiem parādās brīvā nauda, ko tērēt, t.sk. vietējā ekonomikā. Uzbūvētās pašvaldības ēkas ir taupīgākas uzturēšanā, kā rezultātā ilgtermiņā līdzekļi tiek ietaupīti un to var izlietot citām vajadzībām.

Skaisti!

Posted in Puksti | Leave a comment

Kaisīt ceļus biežāk vai pagaidīt? Viena negadījuma izmaksas

Pēc pēdējo dienu daudzajām avārijām uz gandrīz visiem valsts nozīmes centrālajiem ceļiem tviterī ir redzama diskusija, kuras divus pamatvariantus var īsi reducēt līdz: “stulbā valsts” vai “stulbie autobraucēji”.

Kaspars Foigts (@laacz) savā blogā jautājumam ir piegājis sistēmiski un aprakstījis, ko mums tagad katram vajadzētu darīt. Ja īsi: 1) iniciēt autoceļu uzturēšanas prasību paaugstināšanu (t.i. atbilstošo MK noteikumu maiņu), un 2) padomāt par savām braukšanas prasmēm. Var, protams, gānīties par autoceļu uzturētājiem, bet pat paaugstinot uzturēšanas kvalitāti un biežumu, uz šosejas pie stūres sēžam mēs paši.

Gribu pievienot Laacz iesāktajai tēmai skatījumu no ekonomista skatpunkta. Ekonomika, manuprāt, vispār ir par izvēlēm un lēmumu pieņemšanu. Kaisīt ceļus, vai pagaidīt, lai nokūst. Remontēt šo posmu, vai citu posmu. Pārbūvēt šo krustojumu, vai izremontēt pāris kilometrus ceļa citur. Kā izvēlēties?

It kā jau vienkārši- kas izdevīgāk? Kur ir lielāks ieguvums, vai ne?

Vienkārši tas tiešām ir. No aprēķinu viedokļa. Un sarežģīti, jo skar cilvēku dzīvības. Lai nebūtu gari un plaši jādiskutē par ētiku, cilvēka dzīves nenovērtējamību, unikalitāti un līdzīgām netveramām lietām, tad aprēķinu nesauc vis par “cilvēka vērtību”, bet gan par “zaudējumiem, kas radušies no bojā gājušā vai ievainotā”. Un šajā rādītājā pieticīgi ierēķina medicīniskās izmaksas, izglītībā ieguldīto, prognozētos neiegūtos nodokļus, nesaražoto kopproduktu u.c. faktorus, kurus ir iespējams aprēķināt.

Nevajag aizmirst emocionālās traumas pašiem, tuviniekiem, citiem iesaistītajiem. Nedomāju, ka tā auto vadītājs, kurš nepaspēja izvairīties Medemciema krustojumā, vai tā glābēju auto vadītājs, kurš avarēja un nospieda divus cilvēkus, būs ļoti produktīvi. Vismaz tuvākajā laikā nē. Kur tad vēl visas lietas, tiesas un citi laika patēriņi. Bet tos šajos aprēķinos neņem vērā, jo tie ir grūti aprēķināmi.

Kādi ir zaudējumi no viena bojā gājušā vai ievainotā?

Lai varētu pamatot to vai citu pasākumu veikšanu vai neveikšanu, piemēram, CSDD savos aprēķinos izmanto Road Safety and Environmental Benefit-Cost and Cost-Effectiveness Analysis for Use in Decision-Making. Examples of assessed road safety measures – a short handbook. Funded by the European Commission, 2005, savukārt viena cietušā vai bojā gājušā izmaksas tiek rēķinātas pēc 1995.gadā kopā ar RTU izstrādātās “Ceļu satiksmes negadījumu rezultātā valstij radīto tautsaimniecības zaudējumu aprēķina metodikas.”

Pēc 2013.gada datiem (pārrēķinot uz eiro), vidējās izmaksas ir sekojošas:

Zaudējumi, ko rada viens CSN, kurā nav cietušo: 3 437.84 EUR

Zaudējumi, ko rada viens CSN ievainotais: 6 018.75 EUR

Zaudējumi, ko rada viens CSN bojā gājušais: 498 773.18 EUR

Tie ir 2013.gada rādītāji, tāpēc, ņemot vērā inflāciju un aprēķinu ērtības labā, pieņemsim zaudējumus no viena bojā gājušā 500 000 EUR jeb 0,5 M EUR.

Ja piemērosim šos pašus rādītājus ceļu apsaimniekošanā, saņemsim pēdējās dienās notikušo avāriju zaudējumus. Jau pieminētā 67 gadus vecās vecmāmiņas un 6 gadīgā bērna bojā eja Medemciema krustojumā: 1 miljons Eiro. Divi glābēju mašīnas nospiestie cilvēki: vēl 1 miljons Eiro.

Varam domāt, vai rekonstruēt minēto krustojumu vai biežāk kaisīt ceļus maksā vairāk vai mazāk.

Posted in Puksti | 2 Comments

Pacelsim Latviju!?

Pēc vakardienas rosinošās twittersarunas ar Frederiku Ozolu, uzliku galvā savu ekonomista cepuri un vienkāršotā veidā ieskicēju dažus no faktoriem diskusijai “izmirstošie lauki”.

Ja pareizi atrodu, viss sākās ar šo retorisko tvītu:

Pacelsim Latviju!?

Pilnīgi pievienojos šim aicinājumam. Skaidrs, ka kaut kas pacelts ir labāks par kaut ko nolaistu un ir daudz labāk, ja kaut kas stāv, nevis ir nokritis vai karājas.

Ar Latviju ir sarežģītāk, jo te mums katram atšķirsies interpetācijas. Kas ir Latvija? Vai tā ir valsts? Teritorija? Iedzīvotāji? Latvieši? Vēsturiskais mantojums? Dzīvesziņa? Spēja radīt? Tas ir tāds ietilpīgs jēdziens, tāpēc jautāsim precīzāk, kas ir tava Latvija?

Mana Latvija primāri ir Latvijas tauta- visu tautību latvieši, kam rūp mūsu nācijas attīstība un spēja konkurēt ārkārtīgi dinamiskajā pasaulē. Runā latviešu mēlē un ir lojāls iepriekšminētajam mērķim, tātad, manā izpratnē- ir latvietis. Neatkarīgi no izcelsmes, esošās mītnes zemes un citiem faktoriem.

Šī mērķa sasniegšanu, protams, atvieglo tas, ka mums ir sava Latvijas valsts, kas atrodas savā Latvijas teritorijā. Bez savas teritorijas to darīt ir pagrūti (piem. romiem) un arī bez savas valsts nav īpaši viegli (piem.~40 miljoniem kurdu). Tāpat, katram gadījumam nekaitētu padomāt par tādas valsts būvniecību, kas krīzes gadījumā varētu darboties arī bez teritorijas. Nu, kā igauņi, piemēram.

Cilvēks tomēr ir un paliek divkājains primāts no zīdītāju klases. Ar plānu civilizācijas uzslāņojumu. Laikam tāpēc atļaujamies sevi saukt ne tikai par cilvēku (homo), bet par saprātīgo cilvēku (homo sapiens). Par to saprātīgo- varbūt tas tā arī ir. Reizēm. Bet, pavisam droši, reizēm tas tā noteikti nav.

Kā jebkurai radībai, cilvēkiem ir nepieciešami “gana labi” apstākļi, lai sekmīgi vairotos. Kad nav “gana labi”, zīdītāji kaut kā slikti vairojas. Daži zīdītāji, piemēram āpši, var pat apturēt jau apaugļotu olšūnu attīstību, līdz apstākļi būs “gana labi”. Bet liksim mierā āpšus, lāčus un bruņnešus.

Kas ir “gana labi” cilvēkam?

Pavisam kādreiz tā bija labiekārtota ala (jumts netek, uguns kurās). Vēl nesen tas bija gabaliņš zemes, gabaliņš meža un prasmju komplekts, lai no tā visa saražotu ēdienu, pajumti, apģērbu. Vēlāk nodrošināt “gana labi” stāvokli kļuva vēl sarežģītāk. Ar ēdienu, pajumti un apģērbu mums jau nepietiek, lai mēs justos “gana labi”.

Piemēram, šorīt es piecēlos, paņēmu savu Made in China datoru, Made in Finland telefonu ar Made in China bateriju, uzvilku Made in Estonia mēteli, iesēdos Made in Germany mašīnā un kurinot Made in Norway degvielu braucu uz darbu, kur apēdu Made in Latvia rupjmaizi pie Made in Latvia kafijas, kas audzēta kaut kur pie ekvatora un pagatavota Made in Italy kafijas mašīnā. Kafiju turklāt es dzēru no Handmade in Norway krūzītes ar Made in Latvia pienu un Made in Denmark cukuru. Un šo visu rakstu Made in US blogu platformā. Un tas viss, lai justos “gana labi”.

Katram šīs vajadzības ir atšķirīgas. Kādam pietiks reizēm aiziet uz kādu teātri. Kādam noteikti būs jāiet tikai uz JRT. Vēl kādam- uz operu. Kādam citam- tikai uz operas pirmizrādēm. Tomēr, ir ļoti daudzas vajadzības, kas kādai noteiktai sabiedrībai, dzīvojošai noteiktā teritorijā, būs kopējas. Piemēram, “gana labi” ceļi, izglītība un veselības aprūpe. Ērtībai- nosauksim šos vajadzību apmierināšanas instrumentus par pakalpojumiem.

Kā mēs apmierinām savas atšķirīgās vajadzības- tā ir katra paša problēma un rūpes. Kādam citam tā ir iespēja pievienot vērtību un apmierināt šo individuālo vajadzību vai cilvēku grupas vajadzību. Ērtībai- nosauksim to par tirgu. Kur vien būs gana pakalpojuma pircēju- atradīsies arī pakalpojumu sniedzēji.

Kopējo vajadzību apmierināšanai cilvēks saprātīgais ir atzinis par labu veidot kopējus pakalpojumus un kopēju pakalpojumu finansēšanas mehānismu. Tā, tomēr, ir ērtāk finansēt ceļus un skolas, nekā katru reizi “samesties”. Ērtībai- nosauksim to par valsti. Valstij ir nepatīkams blakusefekts. Ir cilvēki, kuru acīs tā kļūst par mītisku personu, kurai ir bezizmēra maks, komplektā ar mītisku pienākumu viņiem nodrošināt “visiem visu visur un uzreiz”.

Lai samaksātu gan par individuālajiem pakalpojumiem tirgū, gan par pakalpojumiem kopējo vajadzību apmierināšanai, ir vajadzīga nauda. Valstij savas naudas nav. Tātad nauda ir jānopelna katram pašam priekš savām vajadzībām, un arī “jāsametās”, lai būtu pieejami kopējie pakalpojumi, jo tā ir ērtāk.

Kā nopelnīt naudu? Patiesībā vienkārši. Ir jādara tas, kas kādam citam ir vajadzīgs. Nosauksim to par vērtības pievienošanu. Un, lai tas cits maksātu tieši jums- tas ir jāizdara labi. Ja jums ir kādi nebūt ražošanas līdzekļi, zeme, iekārtas, kapitāls, to izdarīt ir ērtāk. Bet visa pamatā tik un tā ir jūsu rīcībā esošais prasmju komplekts.

Kā nopelnīt daudz naudas? Arī vienkārši. Jādara tas, kas kādam ir vajadzīgs, bet ko neviens cits nevar piedāvāt. Jāizgudro. Jārada jauns produkts. Un tad vēl viens, un vēl viens. Jo ziniet, citi arī nesnauž un cenšas jūs atdarināt. Atliek tik skriet, vēlams, ātrāk par citiem.

Ko no mana šorīt lietotā vajadzību apmierināšanas komplekta spētu radīt viens cilvēks ar savu, pat visplašāko prasmju komplektu? Neko. Jebkuras lietas un pakalpojuma radīšanai ir nepieciešams kombinēt dažādu cilvēku prasmju komplektus.

Kā dzīvot labāk?

Lai ar mazāku piepūli un ātrāk sasniegtu “gana labi” stāvokli, atliek divi varianti:
a) pelnīt vairāk;
b) izvēlēties, ko gribēt un cik daudz;

Iztirzāsim katru no tiem.

Lai pelnītu vairāk, ir jāspēj radīt vērtība, vēlams tāda, kur jūs esat unikāli, vismaz uz kādu brīdi. Nosauksim to par inovāciju. Lai to izdarītu, ir jāspēj apvienot dažādu cilvēku prasmju komplekti. Jābūt pieejamiem visiem nepieciešamaiem pakalpojumiem gan kolektīvi, gan katram individuāli. Visam tam ir jābūt “gana labā” līmenī, lai tas vispār strādātu. Visam tam ir jāspēj jēgpilni strādāt kopā. Nepietiek ar dažiem ģeniāliem ķīmiķiem, ir vajadzīgas pētnieku grupas, kas strādā vairākos virzienos un savstarpēji var bagātināties. Nepietiek ar laboratorijas aprīkojumu, ir vajadzīgs arī serviss un piegādes. Bieži nepietiek ar standarta aprīkojumu, ir vajadzīgi inženieri, kas spēj uztaisīt to, ko tobrīd vajag. Nepietiek ar pētniekiem, ir vajadzīgi uzņēmēji, kas komercializē. Nepietiek ar banku, kas kreditē lielveikalu celtniecību, ir vajadzīgs riska kapitāls jaunu uzņēmumu attīstībai. Nepietiek ar riska kapitālu, ir vajadzīgi biznesa eņģeļi, kas iegulda naudu, kad nekā demonstrējama īsti vēl nav. Nepietiek ar parastiem biznesa eņģeļiem, ir vajadzīgi biznesa eņģeļi, kas saprot tieši jūsu nozari, jo nesaprotamās lietās un vietās neviens savu naudu neieliek. Nosauksim to visu par inovāciju ekosistēmu.
Tas viss ir vajadzīgs saprātīgos attālumos un saprātīgā laikā, lai darbotos. Visiem šiem cilvēkiem ir nepieciešami pakalpojumi- arī saprātīgos attālumos un laikā. Kur tas ir pieejams? Šo cilvēku un pakalpojumu koncentrācijas vietās. Nosauksim tās par pilsētām.

Individuālā izvēle, ko gribēt un cik daudz, ir katra cilvēka padarīšana, kur izrīkoties pēc sirds patikas un iztēles spējas. Protams, tās naudas ietvaros, ko šis cilvēks spēj nopelnīt ar sev pieejamo prasmju komplektu dotajos tirgus apstākļos.

Ar kolektīvajām izvēlēm ir sarežģītāk. Gribētāju ir daudz un katram savas vajadzības liekas vispareizākās. Tad vēl tā jau iepriekš minētā mānīgā sajūta, ka valstij nauda rodās pati no sevis un daudz. Nerodas. Cik “sametam”, tik ir.

Šādā situācijā, lai “paceltu Latviju”, man pareizākais šķiet kopēji “samesto” naudu izmantot aptuveni sekojošā secībā:
a) nodrošināt apstākļus, lai pēc iespējas vairāk cilvēku pēc iespējas labāk var radīt pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību (uzņēmējdarbības vide, pētniecības grupas perspektīvos virzienos, u.c.)- un pelnīt sev un valstij;
b) nodrošināt pēc iespējas labāku pakalpojumu pieejamību pēc iespējas vairāk cilvēkiem ar pēc iespējas mazākām izmaksām;

Tas nozīmē, ka ir jāmeklē optimums. Atļauties asfaltētus ceļus līdz katrai mājai mēs nevaram. Labas kvalitātes galvenās šosejas ir nepieciešamas visiem. Atļauties slimnīcu ar MRI aparātu katrā ciemā mēs nevaram. Pasaules līmeņa kardioloģiskās medicīnas pieejamība ir nepieciešama visiem.  Nodrošināt izcilu skolu katrā ciemā mēs nevaram. Nodrošināt izcilu izglītību visiem bērniem- tas ir mūsu pienākums.

Starp diviem grāvjiem, parasti ir sameklējams ceļš. Starp galējām izvēlēm ir atrodams optimums.

Šie ir apkopojoši punkti, kuros ietilpst daudzi mainīgie un daudzas izvēles, ko mums kā sabiedrībai vajadzīgs izdarīt. Daudzas no tām- nepopulāras un nepatīkamas. Par to- citos bloga ierakstos. Tāpat, ne visam ir nepieciešama tieši nauda. Arī par to- citos bloga ierakstos.

Lai kā gribētos mānīt sevi, ka kopēji “samestās” naudas ir bezgalīgi daudz, tā nav un nekad nebūs. Vienmēr būs jāizvēlas. Šādā situācijā, man personīgi, pareizākais šķiet tērēt kopējo naudu tur, kur tai ir vislabākā atdeve un labums Latvijas iedzīvotājiem. Individuālās izvēles- kā un kam tērēt savu naudu, kā un kur to pelnīt- ir katra paša lēmumi, ar kuru sekām būs jādzīvo.

Arī ar kolektīvo lēmumu sekām mums būs jādzīvo. Arī ar to lēmumu sekām, kurus nespējam izdarīt.

Posted in Izglītība | 3 Comments

Mazliet par lietusūdeņiem

Vakar Rīgā iestājās dabas „katastrofa”. Nolija lietus. Negaidīti. Rudenī. Brauktuves applūdušas, viena no Dienvidu tilta nobrauktuvēm slēgta.

Es neesmu būvniecības vai notekūdeņu speciālists. Mana specialitāte ir problēmu risināšana un tam vajadzīgā sistēmu analīze. Parasti problēmu ir daudz, resursu visam nepietiek un nākas domāt ko, kādā veidā, kādā secībā un kā izdarīt. Var, protams, arī savādāk- var piepūli veltīt atrunu un attaisnojumu meklēšanai. Tā ir katra paša izvēle.

Vēl es esmu slinks. Tāpēc, pirmkārt, man patīk risinājumi, kas ir ilgtspējīgi- lai tas pats jautājums nav jārisina atkal un atkal. Otrkārt, man patīk risinājumi, kas ir lēti. Treškārt- „muļķudroši”, jo vienmēr kaut kas tiks aizmirsts, nepārbaudīts vai noslinkots, kā rezultātā kaut kas sabojāsies, sasals, aizsērēs un nedarbosies.

Tātad, lietusūdeņi.

Kas ir mērķis? Mērķis ir pēc iespējas ātrāk atbrīvot brauktuves no ūdens. Drošības (akvaplanēšana, saneses iebraucot peļķēs) un ērtību (avārijas, „korķi”, apšļakstīti gājēji, pazaudētas numura zīmes, kavētas tikšanās) vārdā.

Kur ir problēma? Esošais lietusūdeņu novadīšanas risinājums netiek galā ar lielu nokrišņu daudzumu īsā laika posmā. Kaut kur tas ir vecas lietusūdeņu sistēmas jautājums, kaut kur- pienācīgi neapsaimniekotas sistēmas jautājums, kaut kur- sistēmas neesamības jautājums.

Kā to atrisināt pēc iespējas lēti un uz ilgu laiku?

1) Jāatstāj lietusūdeņi pēc iespējas tur, kur tie rodas.

Visefektīvāk, lētāk un ilgmūžīgāk lietusūdeņus ir novadīt un/vai iesūcināt lokāli, kur ir tāda iespēja. Vienkārši izsakoties- rociet grāvjus! Tie ātri ļauj novadīt ūdeni no ceļa, tiem ir liels laukums, kur ūdens var iesūkties un to izveide un uzkopšana ir lētākā no visiem variantiem. Atkrīt nepieciešamība izbūvēt atsevišķu lietusūdens kanalizāciju, to kopt, tīrīt, remontēt un par to maksāt. Papildus bonuss: jebkurai atvērtā tipa lietusūdeņu novades sistēmai ir daudzreiz lielāka tūlītējā kapacitāte lietusgāžu gadījumā kā lietusūdens kanalizācijai, ko ierobežo cauruļu un aku diametri, nosēdumi , lapas, utt.

Teju tikpat labs risinājums ir skvēriņi un pļaviņas (t.s. lietusdārzi) vai citi apzaļumošanas risinājumi, kas ir nedaudz zemāki par brauktuvi un spēcīga lietus gadījumā palīdz īslaicīgi novākt lielo ūdens daudzumu, pirms tas tiek novadīts vai iesūcas zemē.

Interesants risinājums ir, piemēram, „pop-up” dīķi, kas uzrodas tikai lietus laikā. Dodiet vaļu māksliniekiem un viņi atradīs risinājumu, kas labi izskatīties arī bez ūdens, papildus tam, ka pildīs savu bufera funkciju lietus laikā. Un bērniem būs prieks.

Vietās, kur nav iespēju vai vietas grāvjiem, ir variants veidot lokālu lietusūdens iesūcināšanu. Jā, dārgāk kā grāvji, bet, joprojām lētāk kā lietusūdens kanalizācija. Lokālu iesūcināšanu var paslēpt, piemēram, zem stāvlaukumiem.

2) Lietusūdens kanalizācija jābūvē tikai tur, kur nav citu risinājumu. Piemēram, Rīgas centrā tiešām īsti nav cita risinājuma. Tomēr arī šeit ir iespējams izmantot apzaļumošanas elementus, lai ūdeni ātri novāktu no brauktuvēm, pirms tas tiek aizvadīts tālāk. Tāpat, jāatceras, ka caur asfaltu ūdens neiesūcas, bet pa bruģa spraugām gan. It kā sīkums, tomēr arī dod savu pienesumu problēmas mazināšanā.

3) Jāizmanto uzkrāšanas „buferi”, lai palielinātu lietusūdens kanalizācijas kapacitāti lietusgāžu laikā. Jā, no izmaksu viedokļa nav prātīgi būvēt lietusūdens kanalizāciju rēķinot to pēc „vienu reizi 100 gados” lietusgāzēm vajadzīgās jaudas, taču ir iespējams atvieglot mazākas jaudas sistēmas darbu arī lielu lietusgāžu laikā, izmantojot jau iepriekš minētos lokālos risinājumus. Tēlaini izsakoties, sistēmai var palīdzēt ar lokālām „švammēm”, kas lietusgāžu laikā ātri uzņem lietusūdeni un to atdod novadīšanas sistēmai ilgākā laika posmā. Dabā šo funkciju pilda purvi.

Te 14 minūšu materiāls par dažādām praktiskām metodēm lietusūdeņu apsaimniekošanā mums līdzīgos klimatiskajos apstākļos:

Kā var redzēt, tur nav nekā ģeniāla, visas metodes ir vienkāršas un nespeciālistam saprotamas. Nākamreiz braucot caur kārtējo lielo peļķi- paverieties apkārt. Parasti tai blakus ir gana vietas lokālam un lētam risinājumam, kam nevajag elektrību sūkņiem un kam netraucē rudens lapas.

Kas kavē šādu metožu ieviešanu?

============

Papildus resursi:

Kā šo jautājumu risina Vankūverā, Kanādā,

vai Portlendā, Oregonas štatā, ASV,

un sāk risināt Latvijā un Igaunijā (projekta drainforlife.eu noslēguma konferences prezentācijas).

Atslēgvārdi: natural drainage systems, stormwater management, rainwater management, rainwater infiltration, integrated water management, bioswales, retention basin, detention basin, dry pond, sustainable drainage system,

Posted in Resursi | 2 Comments

3D printeris skolā. Kā tas notika jeb stāsts par nejaušībām un savienojumiem.

Ir pagājis gads, kopš Ķekavas novada Baložu vidusskola iegādājās Latvijā ražotu 3D printeri. Tobrīd Baložu vidusskola, pēc man pieejamās informācijas, bija pirmā vidējās izglītības iestāde Latvijā, kurā bija 3D printeris. Mūsu piemēram ir sekojušas skolas Valmierā, Madonā, Mazsalacā, dažviet Rīgā, un droši vien vēl kaut kur.

Šodien es biju ciemos 3D printeru ražošanas uzņēmumā Mass Portal, kura viens no pirmajiem prototipiem ir mūsu lietošanā. Viena gada laikā uzņēmums ir izaudzis no darbnīcas tipa uzņēmuma, kur katrs izstrādājums ir meistardarbs, kas ir vienā eksemplārā- ar visām no tā izrietošajām problēmām.

Mass Portal gada laikā ir izgājis vairākas attīstības fāzes un šobrīd piedāvā mājas, biroja un skolas apstākļiem ideālu aparātu, kura lietošanai vairs nav vajadzīga īpaša sagatavošanās. Tas ir klusāks kā pirmie prototipi, ar automātisku kalibrāciju, paplašinātu izmantojamo materiālu loku. Pats galvenais- tā jau ir standartizēta produkcija ar detaļu atsekojamību un iespēju ātri reaģēt problēmu gadījumā- gan attiecībā uz detaļām, gan speciālistiem. Ilustrācijai, turpat uzņēmuma darba telpās redzēju gan Nīderlandes, gan ASV ražojuma līdzīgas klases 3D printerus, kas bija atvesti uz remontu- viens no tiem bija vests no Tallinas, sak, ātrāk atvest uz Rīgu, nekā izkustināt iemigušos nīderlandiešus. Varam būt priecīgi, ka Rīgā ir izveidojusies sava 3D printeristu kopiena.

Noteikti, ka straujā izaugsme un vairāku pakāpienu pārlēkšana gada laikā, nav notikusi bez sāpēm. Izaugsme nekad nav bez sāpēm. Daļa no jaunuzņēmumiem šajā procesā mirst vai iestieg kādā attīstības fāzē. Atšķirība starp prototipa apskati par darbnīcu pārvērstā ģimenes dzīvokļa virtuvē pirms gada un plašām darbnīcas telpām ar vairākiem darbiniekiem, eksportu ārpus Latvijas, jauniem izdrukas materiāliem šodien- tas ir kaut kas neaptverams.

================

Tas ir stāsts par nejaušībām un savienojumiem.

Pirmā epizode bija pirms diviem gadiem Open Knowledge Festival, ikgadējā pasākumā, kas togad notika Helsinkos, Aalto universitātē. Telpās, kas izvietotas bijušajā porcelāna rūpnīcā Arabia– universitāte, bibliotēka, veikali, kafejnīcās. Un FabLab. Viena no nedēļu garā pasākuma sesijām notika tieši Aalto Uni FabLab telpās, kur visus verķus varēju aptaustīt dzīvē. Tur bija arī Ultimaker 3D printeris, par kuru priecīgs pačaloju ar blakussēdošo dāmu, kas izrādījās viena no Ultimaker veidotājiem māsa. Es jau vēru muti, lai aizrunātu atlaidi skolai, bet pirms tam pajautāju cenu. Un pēc atbildes pakautrējos vairs prasīt par atlaidi. Cena bija pieckārt mazāka, kā biju iedomājies, un divdesmitkārt mazāka, kā tajā laikā, kad pirmo reizi saskāros ar šo tehnoloģiju. Kļuva skaidrs, ka tāda nauda ir atrodama teju katrā skolā, un katrā pašvaldībā jau nu noteikti. Ja vien ir vēlēšanās.

Otra epizode bija vienā no RTU Absolventu asociācijas Valdes sēdēm, kur viens no kolēģiem pēc maniem atkārtotiem, sajūsmas pilnajiem stāstiem par to, ko ilgtermiņā paver 3D drukas iespējas, teica “Man te kaut kādi džeki, RTU absolventi, arī liek kopā 3D printeri. Gribi iepazīties?”. Tajā brīdī jau bija sagatavots pasūtījums Nīderlandē, bet neskaidrību ar PVN norēķiniem dēļ, tas vēl nebija pabeigts.

Trešā epizode bija kāda dzīvokļa virtuvē, pie viena no pirmajiem prototipiem. Tas strādāja. No neizdevušos izdruku miskastes es izvilku dažas izbrāķētas izdrukas, lai paņemtu tās līdzi. Pasūtījums no Nīderlandes tika atsaukts un izvietots tepat Latvijā.

Šīm epizodēm kaut kur pa vidu bija brīdis, kurā pēc manām sajūsmas pilnajām sāgām par 3D drukas neatsveramo lomu mācību procesā, Baložu vidusskolas direktore Vita Broka noteica aptuveni tā: “Nu labi, par šādu summu esmu ar mieru pamēģināt.” Punktu pielika melnais plastmasas zaķītis no neizdevušos izdruku kastes. Tā Baložu vidusskola kļuva, cik man zināms, par pirmo vidusskolu ar savu 3D printeri.

Pēdējā epizode bija ar kolēģi, informātikas skolotāju Vizbulīti. Tā bija īsa: “Tu pēc vasaras piedarbini un noregulē to 3D printeri, es uztaisīju robotikas pulciņu, mums vajadzēs arī drukāt.”

================

Jaunas lietas nekad nenotiek skaisti, skaidri, saprotami un iepriekš paredzami. Tas ir process ar puņķiem, puniem, reizēm asinīm, reizēm kakām. Reizēm ar sajūtām: “Kam tas viss? Kāda no tā jēga? Kam no tā ir jēga?” un arī “Kāds tev no tā labums?”.

Sapņojiet, stāstiet par savām iecerēm, runājiet, esiet bezkaunīgi, jautājiet, kļūstiet smieklīgi. Katrs viens mēs esam nekas. Ar savienojumiem starp īstajiem cilvēkiem kļūst iespējams jebkas.

Posted in Izglītība, Puksti | Leave a comment